Pie klusiem kapiem ejam,
Nau tālu jāstaigā,
Mēs savus mīļos rodam
Ikkatrā atmatā.

Ne krusta nau, ne zīmes, -
Ne smilšu kopiņas,
Lai nau, tās dziļiem rakstiem
Mums krūtīs iespiestas.

Tur smiltis iegrimušas,
Nau lemta piemiņa;
Ikviens tur ierakts tika,
Kur miesas izdzisa.

Bet zāle tomēr izaug
Un kapus puškot drīkst,
Tā tomēr jauna dzīve
Mums, brāļi, atkal dīgst.